Santa Stefanoviča

Santa strādājusi par pasākumu organizatori bērniem, kā par administratori vairākās pasākumu rīkošanas organizācijās, kur tuvinājusi latviešu un krievu auditorijas. Kopā ar darba kolēģiem brīvprātīgi organizējusi pasākumus bērnu namā, kā arī bijusi brīvprātīgā krīzes centrā “Māra”.

Apjausma, ka Santa savu dzīvi vēlas saistīt ar izglītību, nākusi brīdī, kad viņa sapratusi – daudzi vēlas augt, bez nezina, ar ko sākt, vai arī vienkārši nejūtas gana droši. Šo nedrošības sajūtu bērnos būtu jāpārvērš par pārliecības sēklu, kas jākopj, kurai jāseko līdzi, lai tā izaugtu par paša bērna izsapņotu ziedu. “Galvenais, lai ir šī vēlme, un tad skolotājs var apkopt šo stādu, palīdzot tam izaugt par to, kāds vēlas kļūt.”

Kā iedvesmas avotu piemērs Santas atmiņā palikusi viņas latviešu valodas un literatūras skolotāja, kura vienmēr bijusi entuziaste un, mācot skolēnus, nepārstājusi mācīties arī pati. “Viņa iemācīja nepadoties un vienmēr paturēt prātā vienu būtisku jautājumu: “Kas tu esi sabiedrībā? Kas tu esi šajā lielajā ļaužu pūlī?” Un tas liek dzīties pēc atbildes.”

Mācību ceļā Santa savus skolēnus un arī sevi pašu mudina pārdomāt I. Ziedoņa jautājumu “Vai jūs jau esat uzvarējuši, ka dziedat tikai no rītiem?” un mudinās atcerēties: “Pat tad, kad liekas, ka viens pakāpiens lielajā dzīvē ir sasniegts, vienmēr atceries, ka vari kāpt augstāk, jo uzvara var būt ne tikai viena un ne tikai no rītiem. Tā var nākt jebkurā brīdī, tāpēc turpini dziedāt!”