Santa Daugele

Santasprāt, izglītība ir dāsna zinātne: “Tu neesi tikai ar sevi un neburbuļo kā katliņš savā nodabā. Tas ir kā liels, plašs, kopējs galds, no kura bagātīgi cienā. Un, vai šo cienastu pieņem, ir atkarīgs no zināšanu izsalkuma sajūtas.” Santai šī sajūta piemīt pārpārēm un vēl vairāk, ja var ar kādu dalīties zināšanās un tādējādi bagātināt sabiedrību kopumā.

Izglītībā Santu visvairāk aizrauj ceļš, ne galapunkts. “Jebkuras pārmaiņas, jauni iespaidi un cilvēki liek man paskatīties uz sevi no malas, apstāties un novērtēt. Tā ir kā īsa ieelpa pirms lieliem atklājumiem.” Allaž turpināt apgūt ko jaunu Santu mudinājuši tie skolotāji, kas ticējuši katram bērnam, viņu spējām un radošai personībai. “Viņi bija kā dārgakmeņi, kas mirdzēja starp tiem, kas uz bērniem skatījās no augšas un kā uz mazsvarīgākiem. Tādi skolotāji man deva cerību un ticību saviem spēkiem.”

Programmas laikā Santa centās savās stundās radīt vidi, kur skolēni mācās būt radoši, un veidot tādu emocionālo atmosfēru, kur dažādiem jautājumiem var būt arī nestandarta risinājumi. “Es gribu, lai viņiem ir ticība saviem spēkiem, un ar šo sajūtu viņi dzīvo visu savu dzīvi un māca to arī saviem bērniem.”

Ir būtiski atcerēties – muļķīgu jautājumu nav, ir muļķīgi nepajautāt! “Tieši jautājums ir tas iekšējais dzinulis, kas mūs bīda uz priekšu,” stāsta Santa.