Nils Mosejonoks

Apjausma, ka Nils vēlas sevi veltīt izglītībai, viņu piemeklējusi, vēl pašam mācoties skolā. Aktīvi darbojoties skolas pašpārvaldē un jauniešu NVO, viņš apjautis, ka darbs ar jauniešiem ir aizraujošs izaicinājums. “Redzu, ka izglītības nozarē šobrīd notiek pozitīvas pārmaiņas, un vēlos būt daļa no tiem, kas līdzdarbojas ar savām idejām un spējām šo pārmaiņu radīšanā un īstenošanā.”

Nilam vislielāko iedvesmu sniedz cilvēki, kas īsteno savus sapņus, neapstājas pie grūtībām un ir atvērti jaunām idejām. Tomēr viņš atgādina Gētes vārdus: “Iedvesma nav siļķe, ko var iesālīt uz daudziem gadiem!” Tādēļ viņš pievērš uzmanību mazām iespējām, kuru izmantošana ilgtermiņā ikdienu padara piepildītu ar gandarījumu. 

Viņš atceras savu vēstures skolotāju, kura mācību procesā ne tikai izmantojusi mūsdienīgas mācību metodes, bet arī aicinājusi iesaistīties dažādās ārpus klases aktivitātēs; latviešu valodas skolotāja un klases audzinātāja viņam iemācījusi uz notiekošo skatīties arvien plašāk, bet direktora vietniece palīdzējusi saprast, ka izglītība ir kaut kas aizraujošs un vērtīgs. Nils vēlējās savu spilgtāko skolotāju devumu pārnest arī savā darbā un “būt atvērtam jaunām un dažādām mācību metodēm, gatavam uzklausīt skolēnus, aicināt nebaidīties skatīties uz dažādiem notikumiem vēsturē un tagadnē plašāk un pierādīt, ka zināšanas ir pats vērtīgākais, kas cilvēkam var piederēt.”

Nils, mācot vēsturi, bija apņēmības pilns to pasniegt tā, lai skolēni nevis atmiņā nostiprinātu gada skaitļu un ievērojamu karavadoņu uzskaites sarakstu, bet gan veidotu izpratni par cilvēku uzskatu sistēmām un spriedumiem kā Senajos laikos un Viduslaikos, tā 21. gadsimtā. “Vēlētos savus skolēnus veidot par brīvām, gudrām, plaši un skaidri domājošām personībām, kas ir brīvas no aizspriedumiem.”