Līga Andersone

Pēc skolas beigšanas Līgai bijis skaidrs, kas patīk, bet nebija ne jausmas, ko izvēlēties. Kā pēkšņs zibens spēriens bijis klasesbiedrenes teiktais: “Kas notiks, ja tevi rīt nobrauks mašīna? Kad tu darīsi to, kas tev patīk?” Pēc šiem jautājumiem viss bija skaidrs.

Iespējamai misijai Līga pieteicās divas reizes. Pirmā bija pēc bakalaura studijām, un viņa atzīst: “Tagad lasu, ko sarakstīju pieteikuma anketā, un priecājos, ka mani nepaņēma. Pa šiem gadiem ļoti daudz jauna apgūts.” Līga nespēj iedomāties, kā tas būtu, ja vispār nemācītos, tāpēc Iespējamā misija ir divi vienā – pašai mācīties un izzināt skolotājas profesiju.

Līga skolā mācīja vēsturi, bet svarīgāk par pašu priekšmetu bija skolēniem iemācīt, ka nelieli darbi veido vienotu kopumu un mazas idejas nav muļķīgas – vajag tikai tās skaļi pateikt. Pēc laika atskatoties varēs redzēt, ka sīkumiem ir nozīme un paveikts ir ļoti daudz.

Atceroties laiku, kad pati gājusi skolā, Līga ir pārliecināta, ka skolotājs var ļoti daudz ietekmēt. Jaunajai skolotājai, kā viņa pati izsakās, čakras atvērās tikai vidusskolā: “Palīdzēja labi skolotāji, kas mudināja ne tikai kaut ko izdarīt, bet panākt un sasniegt vairāk!”