Lāsma Ceriņa

Lai gan Lāsma ieguva izglītību pedagoģijā, tālākas profesionālās gaitas ar to netika saistītas. 12 gadus vēlāk Lāsma pieteicās Iespējamai misijai.

“Es sapratu, ka bez papildu programmas es neatgriezīšos pedagoģijā. Strādājot par biroja administratori, šķita, ka to var darīt daudzi, bet, darbam ar bērniem nepieciešama vēlme un aizrautība. Toreiz bija sajūta, ka vēlos darīt darbu, kurā redzu jēgu tam, ko daru. Sākums nebija viegls, bet pavasarī es jau zināju, ka pavadīšu savus audzināmos līdz izlaidumam, turklāt tagad domāju, ka gatavošos jau nākamajiem.” 

Pirmsskolā darbs ir raibs un, lai pievērstu bērnu uzmanību, jaunajai skolotājai radošuma un izdomas netrūkst. “Mēs mēģinām nedaudz citādākas pieejas. Piemēram, pēc mūsu ierastās rīta programmas ņemam “elpošanas bumbu”. Fonā skanot mierīgai mūzikai un kustinot bumbu vaļā un ciet, bērni ieelpo un izelpo. Vēl mums ir labo darbu burka, kur mēs metam mīkstās bumbiņas. Kad burka ir pilna, tad pusdienslaikā skatāmies multfilmas, nevis guļam.  

Un vienalga, kas tiek plānots, mēs paturam prātā, ka bērnam dienas laikā ir gan jāieelpo, gan jāizelpo. Mēs ļaujam viņiem jau bērnudārzā izelpot un justies brīvi, nevis tikai vakarā, ejot uz mājām. Mēs daudz eksperimentējam. 

Es gribu, lai bērni šeit jūtas labi un droši, un šī ir vieta, kur viņi vēlas būt. Man nepatīk iebiedēšanas taktikas, pēc kurām bērni kļūst paklausīgi.” 

Programmas laikā Lāsma no bērniem ir mācījusies pacietību un darīt lietas lēnāk. Savukārt, domājot, par kādu skolotāju vēlas būt, Lāsma stāsta: “Par tādu, kuru bērni atceras ar prieku un vecāki ar sajūtu, ka tā bija laba un profesionāla skolotāja.”