Kristīne Vītola

Kaut gan Kristīne jau no sākta gala vēlējās studēt pedagoģiju, mammas pamudināta, viņa ieguva bakalaura grādu tūrisma un atpūtas organizācijas vadībā.

Pateicoties saviem bērniem, Kristīne piedzīvoja atkalsatikšanos ar pedagoģiju. “Vispār jau kopš bērnības esmu pieskatījusi māsu un ciemiņu bērnus. Visur, kur es aizbraucu, esmu visu laiku ar bērniem. Tā vēlme būt pedagogam un būt tuvāk bērniem nav zudusi visus šos gadus. Un tad, nejauši ieraugot Iespējamās misijas reklāmu, es nolēmu pieteikties mācībām, un beidzot izdevās piepildīt to, ko esmu vēlējusies darīt visvairāk.”

Kristīne sevi dēvē par muzikālu cilvēku un to arī cenšas iedot bērniem. “Piemēram, es viņiem uzlieku dziesmu, un viņiem tā dziesma ir jāizzīmē. Tā viņi izzīmē visas savas emocijas. Kad dziesma beidzas, es viņiem palūdzu saplēst lapu, proti, saplēst savas sliktās emocijas, un izmest miskastē. Tā papīra plēšana, protams, ka viņiem patīk visvairāk.

Pagājušajā gadā iestudējām visādas dejas. Un, kad skan, piemēram, “Mākonītis un mākonīte”, esmu novērojusi, ka šogad viņi dejo jau paši. Ir meitenīte, kura atceras deju un visu noorganizē starp pārējiem grupiņas bērniem, kas un kā jādara, jau bez manas palīdzības.”

Programmas laikā skolotāja arī ir sapratusi, ka vēlas studēt speciālo pedagoģiju. “Viss sākās ar to, ka aizvietoju kolēģi, kuras grupiņā bija bērns ar valodas traucējumiem. Man patīk tādi izaicinājumi. Viņam katram ir jāatrod sava pieeja. Redzot, ka arī bērni man uzticas, nu, vai es varu neiet tālāk? Man jāiet tālāk.”

Darbā man ir ļoti svarīgi nebūt pārākai par viņiem, drīzāk – būt tādai, kādi ir viņi, jo tas veicina labākas attiecības un veido nepiespiestāku atmosfēru.

Bērni ir tik patiesi un dabiski, spēj priecāties par mazām lietām, ko mēs pieaugušie nereti aizmirstam,” saka Kristīne. “Tas ir tas, ko mums no viņiem vajadzētu mācīties un ko ikdienā viņi atgādina arī man.